Diagnozes

Reimatoīdais artrīts

Reimatoīdais artīts /RA/ ir iekaisīgā artrīta veids un viens no visizplatītākajiem. Tā ir autoimūna slimība, kas visbiežāk skar roku, plaukstu, plecu, elkoņu, ceļu, potīšu un pēdu locītavas. Tā ir imūnsistēmas nepareizas darbības izraisīta saslimšana, kura var attīstīties jebkurā vecumā. Vesela imūnsistēma „ierauga” un iznīcina tikai svešos proteīnus – mikrobus, vīrusus, audzēja šūnas. RA gadījumā pacienta organisms sāk iznīcināt savas locītavas, it kā tās būtu svešas. Rezultātā locītavas izteikti deformējas. RA var radīt arī citu orgānu – sirds, nervu, plaušu un acu bojājumus. Tālāk

Reimatoīdam artītam ir vairāki galvenie simptomi, kas var liecināt par saslimšanu, un tie atšķiras cilvēku starpā. Visizplatītākie ietver:

• pietūkušas un sāpīgas locītavas ilgāk par 6 nedēļām;

• pietūkumu un stīvumu locītavās no rītiem (ilgāk kā 30 minūtes;)

• izteiktu noguruma sajūtu, vispārēju sliktu pašsajūtu un, iespējamu, svara zudumu;

• izturības mazināšanos, samazinātu spēju veikt ikdienas aktivitātes, piemēram, darbā, mājās un brīvajā laikā;

• muskuļu masas zudumu, ādas mezgliņu veidošanos, acu sausumu vai apsārtumu

Fiziskās aktivitātes un vingrinājumi ir ir galvenā pārvaldīšanas stratēģija nespējas mazināšanai un kopējās veselības uzlabošanai cilvēkiem ar RA. Fiziska neaktivitāte un mazkustīga uzvedība ir bieža cilvēkiem ar RA. Mazāk nekā 14% cilvēku ar RA veic fiziskās aktivitātes ieteicamajā apjomā. Tomēr cilvēks, esot fiziski aktīvs, uzlabo savus veselības rādītājus, fiziskās aktivitātes ir obligātas personām ar RA. Fiziskās aktivitātes un trenēšanās palīdzēs fiziskajai sagatavotībai – stiprinot sirdi un plaušas, muskuļu spēkam un izturībai, lokanībai un locītavu kustīgumam, līdzsvaram, mazinās sāpes un nogurumu, mazinās depresijas simptomus un novērsīs kaulu blīvuma samazināšanos. Pat tad, ja sākotnēji varat paveikt aktivitātes tikai 10 minūtes vienā reizē, ir svarīgi ar kaut ko sākt. Centies samazināt laiku, ko pavadi mazkustīgi un sēdus, un lēnām palielini aktivitātēs pavadīto laiku. Regulāras fiziskās aktivitātes samazinās risku saslimt ar citām slimībām, piemēram, sirds asinsvadu saslimšanām, paaugstinātu asinsspiedienu, osteoporozi un diabētu.

Juvelīnais idiopātiskais artrīts

Juvenils idiopātisks artrīts (JIA) ir hroniska autoimūnā slimība bērnu vecumā, un to diagnosticē līdz 16 gadu vecumam. Tai raksturīgs ilgstošs locītavu iekaisums. Slimības sākums bieži vien ir pēkšņs. Neilgi pirms slimības simptomu parādīšanās anamnēzē nereti konstatē kādu pārslimotu bakteriālu vai vīrusu infekciju vai arī traumu. JIA vadošie simptomi ir drudzis, rīta stīvums, sāpes locītavās, pietūkums un kustību ierobežojums.  Tālāk

Tomēr visas pazīmes var neizpausties vienlaicīgi. Atkarībā no skartajām locītavām un papildus analīžu rezultātiem JIA var izdalīt vairākus atšķirīgus slimības tipus un apakštipus. Svarīgi pievērst uzmanību tam, ka JIA nereti provocē psiholoģisku traucējumu veidošanos – depresiju, nepietiekamu koncentrēšanās spēju mācībām skolā, nespēju pilnvērtīgi līdzdarboties jauniešu aktivitātēs (kas šī vecuma pacientiem ir ļoti būtiski). Jāatceras, ka arī JIA neaprobežojas tikai ar locītavu bojājumu – var tikt konstatēts uveīts, pleķveida izsitumi uz ādas, svara zudums, hronisks aktīvs hepatīts, Krona slimība u.c.

Citi JIA apakštipi:

Poliartikulārs JIA jeb poliartrīts. Tas skar 5 vai vairāk locītavas un var sākties jebkurā vecumā. Poliartrīts var būt seronegatīvs vai seropozitīvs, atkarībā no tā, vai pacienta asinīs atkārtoti tiek konstatēts pozitīvs reimatoīdais faktors (RF).

Oligoartikulārs JIA jeb oligoartrīts ir visbiežāk sastopamais JIA tips (apmēram 50 % no visiem JIA gadījumiem). Pirmo 6 slimības mēnešu laikā tam ir raksturīga mazāk kā 5 locītavu iesaistīšanās bez sistēmiskiem simptomiem. Tas asimetriski skar lielās

locītavas (ceļus, potītes), dažreiz tiek skarta tikai viena locītava (monoartikulārā oligoartrīta forma).

Sistēmiskais juvenilais artrīts

Sistēmiskais juvenilais artrīts jeb Stilla slimība – attīstās nekontrolējams vispārējs iekaisums, kas ne tikai bojā locītavas, bet parādās arī tādas iekaisuma pazīmes kā drudzis, izsitumi, limfmezglu, aknu un liesas palielināšanās u.c.  Ārsts Džordžs Stills, kura vārdā slimība nosaukta, jau 1897. gadā rakstīja par bērniem ar šādu saslimšanu, norādot, ka bieži viņiem var nebūt locītavu sāpes, bet ar laiku attīstās kustību ierobežojumi. Ne vienmēr iekaisums locītavās būs tāds, ko varēs labi redzēt vizuāli. Ir situācijas, kad iekaist nevis pati locītava, bet vietiņas pie kaula struktūras, kā saites, cīpslas utt. Tālāk

Kā pamanīt bērnam artrītu? Noteikti jādodas pie ārsta, ja:

  • bērns sūdzas pār sāpēm locītavās (nevis kājās vai rokās, bet tieši locītavās);
  • locītavās redzams pietūkums, ir ierobežotas kustības;
  • pavisam maziem bērniem par artrītu var liecināt atpalikšana attīstībā, piemēram, jau sācis rāpot vai pat staigāt un pēkšņi to vairs nedara;
  • bērnudārznieks sāk atteikties no kādām savām iemīļotām aktivitātēm, ir sagurušāks, no rītiem negrib celties vai ir stīvāks pēc izkāpšanas no transportlīdzekļa.

JIA terapija ir neapšaubāmi ievērojami uzlabojusies un ar jauno zāļu palīdzību nākotnē tā kļūs vēl efektīvāka. Farmaceitiskās ārstēšanas un rehabilitācijas apvienojums tagad var pasargāt no locītavu bojājuma lielāko daļu pacientu.

Reaktīvais artrīts

Reaktīvā artrīta gadījumā, artrīts ir citas slimības izraisītas sekas. Reaktīvo artrītu izraisa mikroorganismi, baktērijas un sēnītes, piemēram, tuberkulozes, salmonella, Laima slimības, dizentērijas, seksuāli transmisīvo slimību izraisītāji, C hepatīts vai iekaisuma process ķermenī –uroģenitālajā traktā vai zarnās. Slimība parasti skar ceļu locītavas, potītes un pēdas. Tāpat iekaisuma process var skart acis un muti, kā arī radīt izsitumus uz ādas. Laicīgi uzsākot pamatslimības ārstēšanu, var pasargāt locītavas no hroniska artrīta attīstības.

Psoriātiskais artrīts

Kā jau rāda nosaukums, psoriātiskais artrīts  (PA) ir saistīts ar psoriāzi – ādas iekaisuma slimību, kurai raksturīgi plankumi ar zvīņojošos ādu, bieži vien uz elkoņiem un ceļiem. Dažreiz psoriāze skar tikai nagus. Aptuveni 10% – 30% psoriāzes slimnieku attīstās psoriātiskais artrīts, kas rada locītavu iekaisumu. Atsevišķos gadījumos iesākumā attīstās psoriātiskais artrīts un tikai vēlāk – psoriāze. Psoriātiskais artrīts var skart jebkuras ķermeņa locītavas, ieskaitot pirkstus un mugurkaulu. Tipiskas pazīmes, kas liecina par artrīta paveidu, ir roku vai kāju pirkstu pietūkums (tā saucamie “desiņveida” pirkstiņi) un nagu deformācijas (sīkas bedrītes). Psoriātisko artrītu ārstē atbilstoši skarto locītavu skaitam, kā arī psoriāzes smaguma pakāpei.

Ankilozējošais spondilīts

Behtereva slimība jeb ankilizējošais spondilīts (SpA), kad pastāvīgs iekaisums samērā strauji rada mugurkaulā izteiktu stīvumu un deformāciju pat gados jauniem cilvēkiem. Mugurkauls kļūst stīvs, galva noliecas. Hroniska, autoimūna locītavu iekaisuma slimība, kuru izraisa iekaisumu mugurkaulā. Iekaisumam ir progresējoša gaita ar remisijas (miera) un uzliesmojuma periodiem, kas gala rezultātā var izraisīt izteiktu ankiložu, jeb saaugumu izveidošanos. Slimības iemesli joprojām nav precīzi zināmi, tomēr liela nozīme ir iedzimtībai.

Podagras artrīts

Podagra ir vielmaiņas saslimšana, kas saistīta ar urīnskābes sāļu uzkrāšanos organismā sīku kristālu veidā. Tie izgulsnējas galvenokārt locītavās, skrimšļu, nieru audos, zemādā un citur. Šis process var noritēt bez jebkādām jūtamām ārējām pazīmēm. Simptomi locītavas sāpju, jūtīguma, apsārtuma un tūskas veidā var parādīties pēkšņi. Tos var izraisīt infekcija, locītavas trauma, operācija, pārmērīga alkohola lietošana vai ar purīnu (ķīmiska viela) bagātas pārtikas lietošana ( smadzeņu, aknu, sardīņu, anšovu, pupu utml.) Podagra visbiežāk skar kājas īkšķa locītavu, retāk – papēdi, pēdas, plaukstas vai elkoņa locītavu. 

Sistēmiskā sarkanā vilkēde

Sistēmiskā sarkanā vilkēde (SSV, Lupus) ir hroniska imūnsistēmas slimība, kad organisma aizsargspējas kļūdas pēc sāk uzbrukt paša organisma šūnām un audiem ar pārmērīgu antivielu daudzumu asinīs (autoimūna slimība). Tā ir multisistēmu slimība un var skart jebkuru orgānu: nieres, ādu, locītavas, plaušas, nervu sistēmu, sirdi u.c. Vissmagākās komplikācijas ir nefrīts, neiroloģiskie traucējumi un ateroskleroze. Sistēmiskā sarkanā vilkēde ir pazīstama kā slimība, kas atdarina citu slimību simptomus. Pacientiem raksturīgi sarkani tauriņveida izsitumi uz sejas. Uz citām ķermeņa daļām var novērot apaļus plakanus izsitumus, kas pāriet, neatstājot rētas. Slimniekiem attīstās arī fotosensitivitāte – izsitumi un nieze, nātrene, kas rodas saules gaismā, pat mērenā. Tālāk

Slimniekiem nav vienota simptomu kopuma. Parasti simptomi attīstās lēnām un ilgu laiku tie pārsvarā ir nespecifiski: neizskaidrojams svara zudums, nogurums, muskuļu vājums vai sāpes muskuļos. Slimības paasinājumi mijas ar remisijām un reti tiek izvērtēti kā vienas un tās pašas kaites izpausmes. Drudža epizodes tiek ārstētas kā gripa, bezmiegu izskaidro ar darba stresu. No muskuloskeletāliem traucējumiem ir raksturīgs nesimetrisks artrīts, kas skar plaukstas pamatnes, delnas, pirkstus, ceļu locītavas. Tas nav erozīvs un neizraisa locītavu deformācijas atšķirībā no reimatoīdā artrīta. Locītavu pietūkums ir neizteikts.

Abas sarkanās vilkēdes formas (lokālā un sistēmiskā) ir autoimūnas slimības, kas saistītas ar nepareizu imūnsistēmas un hormonu darbību, kā arī ar ģenētiskiem faktoriem – visbiežāk ar šo slimību slimo tie, kuriem ģimenē jau iepriekš bijušas autoimūnas kaites. Vairums – 90 procenti – sarkanās vilkēdes pacientu ir sievietes,

Diagnoze ir nopietna un uz mūžu, jo nav pilnībā izārstējama slimība. Slimības simptomus var kontrolēt ar atbilstošu ārstēšanu, lai sasniegtu slimības remisiju.  Tomēr saņemot atbilstošu SSV ārstēšanu un sakārtojot savu ikdienu, ar šo kaiti ir iespējams sadzīvot, un var dzīvot aktīvu pilnvērtīgu, lai arī nedaudz ierobežotu dzīvi.

Sistēmiskā skleroze jeb sklerodermija

Sklerodermija jeb sistēmiskā skleroze ir vispārēja saistaudu slimība, kurai raksturīga ādas sabiezēšanās un fibroze (šķiedrainums), kā arī specifisks iekšējo orgānu, galvenokārt sirds, plaušu, nieru un kuņģa zarnu trakta bojājums. Sistēmiskā skleroze ir reta slimība, kuras attīstības iemesls nav atklāts. Slimības attīstības pamatā ir ģenētisku, infekciozu un vides faktoru mijiedarbība. Tā biežāk uzbrūk sievietēm 40-50 gadu vecumā. 

Agrīni simptomi var būt nespecifiski, piemēram, nogurums, locītavu un muskuļu sāpes un roku pietūkums, locītavu kustību ierobežojums. Nopietnāki simptomi ir ādas sabiezēšanās uz rokām un sejas. Sistēmiskās sklerozes gaita ir var mainīties un prognoze ir atkarīga no iesaistīto orgānu bojājuma un organisma atbildes reakcijas uz terapiju.

Fibromialģija

Plaši izplatīts hronisku sāpju stāvoklis. Fibromialģija ir mus­ku­los­ke­le­tā­las smel­dzo­šas sā­pes ar gandrīz 20 no­teik­tiem sāp­ju pun­ktiem. Šī ir slimība, kam raksturīgas ilgstošas, plaši izplatītas muskuļu un skeleta sāpes, kas skar augšējās un apakšējās ekstremitātes, kā arī muguru, vēderu, krūtis, kaklu un/vai žokli vismaz 3 mēnešu garumā. Sāpes papildina nogurums, miegs, atmiņas traucējumi un garastāvokļa maiņas. Sāpju cēloņi nav pilnībā izprasti. Fibromialģiju dažos gadījumos var izraisīt arī fiziska trauma, piemēram, autoavārija. Tāpat šos traucējumus var izraisīt psiholoģisks stress. Fibromialģija bieži novērojama vienlaikus ar citiem sāpes izraisošiem veselības stāvokļiem, piemēram kairinātas zarnas sindromu, migrēnu un cita veida galvassāpēm. Slimība 9 reizes biežāk sastopama sievietēm, nekā vīriešiem. Tālāk

Fibromialģija šobrīd diemžēl nav ārstējama, tomēr ir iespējams atvieglot tās izraisītos simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti, lietojot noteiktus ārstu izrakstītus medikamentus, rūpējoties par sava ķermeņa veselību vai mainot dzīvesveidu. Medikamenti var mazināt sāpes un palīdzēt labāk gulēt. Fizioterapija un ergoterapija uzlabos izturību un mazinās stresu. Vingrojumi un stresa mazināšanas paņēmieni var palīdzēt justies labāk gan garīgi, gan fiziski.

Reimatiskā polimialģija

Reimatiskā polimialģija ir hroniska, epizodiska lielo artēriju iekaisuma slimība – viena no biežāk sastopamajām artrīta formām cilvēkiem pēc 70 gadu vecuma sasniegšanas. Izpaužas ar sāpēm gurnu un plecu joslās, rīta stīvumu. Slimniekiem var būt nespecifiskas sūdzības par drudzi, svara zudumu, vārgumu. Parasti ir sāpes abu plecu un gūžu joslas muskuļos. Sāpju dēļ traucēts miegs.

Šegrēna sindroms

Šegrēna sindroms ir autoimūna saslimšana, kura visbiežāk skar sinovijas audus, gļotādas un dziedzerus – pamatā asaru un siekalu, radot sausuma, dedzināšanas sajutu, grūtības rīt, runāt, sajūtu, ka acīs iekļuvis svešķermenis. Šīs saslimšanas raksturīgs pavadonis ir ilgstošs nogurums, sāpes locītavās un muskuļos, stīvums no rīta.  Šēgrena sindroms pieder pie retajām slimībām. Pareizas diagnozes uzstādīšanai vairumā gadījumu paiet vidēji 4 gadi pēc pirmo simptomu parādīšanās. Kaut gan saslimt var abi dzimumi, 9 gadījumos no 10 tās ir sievietes. Parasti tas sākas vecumā ap 40—50 gadiem, bet var sākties arī bērnībā un jaunieša gados. Šegrēna sindroms var attīstīties pacientiem ar reimatoīdo artrītu. sarkano vilkēdi un slerodermiju.